2020. gadā Jāņa Akuratera muzeja rīkotā skolēnu radošo darbu konkursa “Mans svētdienas rakstu darbs” rezultātā ir tapusi grāmata “Svētdienas domraksti”.
Konkurss pagājušā gadā bija veltīts dzejnieces un atdzejotājas Laimas Akurateres (1910 – 1969) 110. jubilejas gadam. Jāņa Akuratera muzejs aicināja 5. – 12. klases skolēnus piedalīties sacerējumu konkursā, rakstot darbu par kādu no dotajām tēmām, par kurām arī pati Laima rakstījusi skolas laika domrakstos un savā dzejā:
1)    Ceļojuma ietekme uz cilvēka dvēseli
2)    Māksla – dzīves svētdiena
3)    Akuratera varoņu raksturīgākās iezīmes
4)    Kādas es vēlētos savas mājas
5)    Kādu es vēlētos savu dzīvi
6)    „Aiz manas mājas ir ezers –
Viss debesu spožums tur krīt...” /Laima Akuratere/.
Šādu konkursu Jāņa Akuratera muzejs rīkoja otro reizi. Pirmo reizi, tas notika 2010. gadā, kad tika svinēta Laimas Akurateres 110.dzimšanas diena. Konkursa ideja radās no Rakstniecības un mūzikas muzeja Laimas Akurateres kolekcijā saglabātajām dzejnieces skolas laika domrakstu burtnīcām. Laima mācījās Rīgas 3. pilsētas 3.ģimnāzijā, kur viņas klases audzinātāja un literatūras skolotāja bija literatūras zinātniece un tulkotāja Austra Kārkliņa. Tā, piemēram, domrakstā “Kādas es vēlētos savas mājas” Laima, mācoties ģimnāzijas 1. klasē rakstīja: “Es vēlētos sev mājas uz laukiem, tālu no pilsētas un lieliem ceļiem, pie upes vai ezera. Māja būtu no koka, un zem tās jumta dzīvotu daudz skaistu baložu. Ap māju būtu liels dārzs, kur augtu ābeles, bumbieres, ķirši, jāņogas un daudz citu koku un krūmu. Dārzā es stādītu daudz rožu un turētu bites. Ap māju augtu liepas, un būtu griķu druvas, kur bitēm ņemt medu. Man būtu arī siltumnīca, kur es audzinātu vīnogas un dažādus siltzemju augus.” Savukārt sacerējumā “Kādu es vēlētos savu dzīvi” jau mācoties ģimnāzijas 2. klasē Laima rakstīja: “Tagad mana dzīve ir kā mozaīka, viņa sastāv no acumirkļa priekiem un bēdām. Es neprasu, vai akmentiņi, no kuriem tā ir sastādīta, ir vērtīgi vai nevērtīgi, kad tikai mozaīka iznāk raibāka. Nekas tur nav galvenais, nekas arī nav blakus lieta, bet viss ir galvenais un viss ir tikai blakus lieta. Bet es ceru, ka reiz šī mozaīka paliks zem manis un pār viņu es celšu torni. Tas būs tornis, kuram es nekad neuzlikšu kupolu, jo nekad viņš man neliksies diezgan augsts. Tad vairs es nemeklēšu krāsainus akmentiņus, bet skatīšos pēc tādiem, kas varētu noturēt torni, lai cik augsts tas arī nebūtu.” 
Šie Laimas domraksti iedvesmoja uzzināt, kā par šiem ikvienam svarīgiem jautājumiem domā mūsdienu jaunieši. 2010. gadā konkursā „Mans svētdienas rakstu darbs” piedalījās 310 skolēni no 65 Latvijas skolām. Šī konkursa veiksmīgā norise rosināja ideju atkārtot pēc 10 gadiem, lai varbūt ieraudzītu arī kā mainās paaudzes. 
    Priecājamies, ka skolēnu radošo darbu konkursā 2020.gada pavasarī savus darbus iesūtīja tik daudz skolēnu no visas Latvijas. Kopā saņēmām 174 skolēnu darbus no 57 Latvijas skolām.
Bija iecerēts konkursa noslēgumu rīkot maijā Muzeju nakts un Pārdaugavas svētku laikā. Diemžēl COVID 19 slimības radītās situācijas dēļ publiskus pasākumus nebija iespējams īstenot. Bet bija laiks – tapt Jāņa Akuratera muzeja, Jāņa Akuratera biedrības un izdevniecības “Sava grāmata” izdotai grāmatai “Svētdienas domraksti”, kurā iekļauti Grand Prix un 1., 2. un 3.vietu prēmētie, kā arī “Atzinību” guvušie skolēnu darbi. Grāmata iekļauta arī Mairas Valteres apcere par Laimas Akurateres bērnību un skolas gadiem un Laimas Akurateres skolas laika domraksti. 
Grāmatas noslēgumā Aivars Eipurs raksta: “Šī grāmata ir neliela dārgumu krātuve ar dubultu dibenu. Tajā ir skolēnu domrakstu konkursa “Mans svētdienas rakstu darbs” laureātu darbi par īstenību un sapņiem, māju un pasauli. Arī Laimas Agitas Akurateres (1910–1969) skolas gadu domraksti, kuriem pateicoties, dzima konkursa ideja. Taču grāmatas sākumā pētniece un Jāņa Akuratera muzeja vadītāja Maira Valtere stāsta par Akuratera meitas Laimas  bērnību, skolas gaitām  un skolotājiem. Šķietami parastais vēstījums liek acīs sariesties aizkustinājuma asarām un lepnumam, sajūsmai par izcilām personībām turpat pirms simts gadiem. Jācer, ka šāda laikabiedru plejāde Latvijā top arī šodien. Varbūt starp tiem būs arī kāda domraksta autors vai autore.”