Zaigas Ābeles jaunās grāmatas priekšvārds

No saullēkta līdz saullēktam- manas dzīves laikā uzkrātās emocijas dzejā. Sapratu, ka bez šī „ceļa vārda” savu grāmatu tautās laist nevaru, jo neparastais jau ir tajā vien, ka vienviet apkopoti dzejoļi bērniem, mīlas lirika un slavas dziesmas Dievam. Bet, visu pēc kārtas. Kāpēc šāds nosaukums? Nezinu, vai varēšu paskaidrot tā, lai katrs saprastu un saredzētu to pašu, ko es, bet mēģināšu izskaidrot, ko esmu gribējusi šajā dzejoļu krājumā pateikt. Grāmatai ir trīs nodaļas. Pirmā nodaļa- Bērnība. Saullēkts. Kā jauna diena sākas ar saullēktu, tā cilvēks sākas ar piedzimšanu, ienākšanu šajā pasaulē. Katra bērna piedzimšana ir kā saullēkts, sākas kaut kas jauns. Bērnība ir šis dzīves rīts, šis iesākums. Tas ir pilns saules, maiguma un mīlestības. Otrā nodaļa- Mīlestība. Vecāku mīlestība, dzimtenes mīlestība, mīlestība uz tuvāko… Mīlestība ir visa mūsu dzīve- bez mīlestības nav nekā! Mīlestība ir ārpus laika, tai ir vienalga, vai tā uzplaukst viduslaikos, sociālismā vai kapitālismā, Ķīnā, Amerikā vai Latvijā. Mīlestība vienmēr ir mīlestība. Tāda bija un ir arī manējā. Trešās nodaļas nosaukums ir Tavās plaukstās. Pusi sava mūža esmu nodzīvojusi nezinot neko par Dievu… Katram ir skaidrs, ka ir jāiziet cauri naktij, lai sagaidītu atkal jaunu saullēktu, jaunu dienu. Tas, ka kaut dzīves otrajā pusē es eju savu ceļu kopā ar Viņu, arī ir šis otrs saullēkts, jauna piedzimšana- piedzimšana no augšienes. No šīs dienas visa mana dzīve, dienas un naktis, domas un darbi, prieki un pārbaudījumi- viss ir Dieva rokās. Arī mana dzeja. Par auditoriju- tā ir grāmata visai ģimenei. Kā teica kāds man nozīmīgs cilvēks- vakarā lieku gulēt bērnus- ņemu tavu grāmatu, atšķiru un lasu viņiem priekšā pasaku, bērni aizmiguši, abi ar sievu lasām par mīlestību. Esam laimīgi, ka mums ir ģimene, mājas, siltums, darbs. Un te ir laiks pateikties un atcerēties Dievu, ka Dievs ir tas, kas to visu mums dod, kas rīko un vada. Šajā grāmatā apkopoti gandrīz visi dzejoļi, kas radušies manas dzīves laikā. Protams, te nav pirmais dzejolītis, kas manā piecgadīga bērna galvā tapa ejot mammai pie rokas pa kādu lauku ceļu… Šis dzejolis nekad nav bijis nekur pierakstīts (jo es toreiz vēl nepratu rakstīt), bet vienmēr esmu to zinājusi no galvas: Iet vecītis vecs pa celiņu/ Un priekšā sev ierauga teliņu/ Vecīts stipri iekliedzās,/ Bet teliņš ļoti nobijās./ Drīz arī saimnieks bij klāt/ Un sāk vecīti dikti rāt:/ Kādēļ tu baidīji teliņu?/ Vai nevarēji klusiņām iet pa celiņu?! Visi dzejoļi, ko rakstīju skolas laikā, un kas pa reizei bija publicēti kādā bērnu žurnālā vai avīzē, ir pazuduši… nekad jau nedomāju, ka kādreiz rakstīšu grāmatu… Par to vēl arī nedomāju pāris gadus atpakaļ. Lielākā daļa bērnu dzejoļu rakstīti maniem bērniem pirms piecdesmit, četrdesmit gadiem. Bet ir arī mazliet jaunāki, kas veltīti maniem mazbērniem, kas tagad jau šos dzejoļus lasa arī saviem bērniem. Pateicoties mazbērniem, kam ļoti patika lasīt un klausīties vecmāmiņas rakstītos dzejoļus, un īpaši manai mazmeitai Annai, kas lielāko daļu manus pierakstus un manuskriptus bija saglabājusi, arī varēja tapt šis dzejoļu krājums. Protams, tas ir cits laiks, citas prioritātes, citi kritēriji un sapņi, jaunajai paaudzei daudz kas te liksies nesaprotams un svešs. Bet tomēr šis laiks bija, un tajā izauga vesela paaudze. Arī tā ir mūsu vēsture, un to nevar izdzēst ar vienu klikšķi. Un arī nevajag.

25 views

KONTAKTI

Tel.: +371 22813744

info@savagramata.lv

SEKO MUMS

© 2019, Sava grāmata izdevniecība