top of page

Intervija ar grāmatas “Domas…” autori Agnesi Keitu Birznieci

Agnese Keita Birzniece ir dzimusi 2004. gadā Gulbenē, bet ceļu pie rakstniecības atradusi mācoties Valmieras Viestura vidusskolā. Grāmatā “Domas…” ir apkopoti pirmie viņas rakstītie darbi un tā ir autores redzējums par lietām, cilvēkiem un mūsu dzīves ritmu.


Rakstniecība ir tā vieta, kur radošais darbs atgriež enerģiju turpmākajam ceļam! Nav nekā neiespējama!

Savas grāmatas Instagram profilā esi ierakstījusi, ka tevis rakstītais ir “Stāsti no vērotāja”. Saki, lūdzu, kāpēc tev šķiet svarīgi vērot apkārt notiekošo un to piefiksēt teksta formā?


Uzskatu, ka aprakstot reālas situācijas cilvēkiem ir iespēja nedaudz sevi pavērot no malas un notiekošos izanalizēt precīzāk, sajust dažādās situācijas, raksturus un attieksmi, lai veidotu labāku rītdienu.


Ņemot vērā, ka tavi stāsti ir pierakstīti vērojot apkārt esošo, loģisks šķiet secinājums, ka tie ir autobiogrāfiski. Saki, lūdzu, vai tu pieraksti tikai to, ko redzi, vai tomēr izdomā/saceri stāstus, kas varētu notikt ar cilvēkiem un situācijām, kuras novēro?


Protams, ka es tikai iedvesmojos no situācijām, kuras redzu, pēc tam jau fantāzija pati izveido tālāk notiekošo, vai arī rada iespējamo cilvēku pagātni, jo ar apzinātu, ilgstošu pētniecību, veidojot savus stāstus, vēl neesmu iesākusi nodarboties, katra stāsta galvenos varoņus pārsvarā nepazīstu ilgāk par vienu minūti, ar to noteikti pietiek, lai iedvesmotos, bet ne, lai uzrakstītu pilnīgu stāstu.


Kad tu saprati, ka vēlies savu grāmatu un kas bija tie stimuli, kas tevi rosināja darbus izdot fiziskas grāmatas formātā?


Pirmais lielais faktors noteikti bija sapnis, ka mani stāsti būs pieejami grāmatplauktā, tam sekoja fakts, ka vēlējos, lai kaut viens cilvēks aizdomājas par mūsu sabiedrību, tās domāšanu, trešais lielais rosinātājs bija veicamais projekta darbs skolā, izdevās nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu.


Cik ilgā laikā grāmata tapa?


Grāmatā esošie stāsti ir apkopoti no mana vidusskolas laika, 10. – 11. klases, kas nozīmē, ka pats saturs tapa aptuveni divus gadus, taču izdošanas process ilga aptuveni pusgadu.


Likās, ka mazliet paceļos no zemes, kam paralēli sajūtu lepnumu un gandarījumu, ka spēju piepildīt savu sapni un novest to līdz taustāmam rezultātam.

Vai ir iespējams aprakstīt to sajūtu, kad pirmo reizi paņem rokās sevis sarakstītu grāmatu? Ja jā, tad kā tu juties pirmo reizi turot rokās savu grāmatu “Domas…”?


Ja jāsaka pavisam godīgi, bija sajūta, ka tā nav realitāte, bet gan ļoti kvalitatīvs sapnis, likās, ka mazliet paceļos no zemes, kam paralēli sajūtu lepnumu un gandarījumu, ka spēju piepildīt savu sapni un novest to līdz taustāmam rezultātam.


Kā tu savai grāmatai meklēji izdevēju un kā nonāci pie īstā? Vai tas bija sarežģīts process?


Jāatzīst, ka ilgi jāmeklē nebija. Pirmais izdevējs, kam uzrakstīju, bija “Zvaigzne ABC”, kuri atzina, ka kādreiz noteikti izdošu grāmatu, bet viņi nebija gatavi sadarboties tieši tajā brīdī. Tad pēc nelielas pauzes rakstīju izdevniecībai “Sava grāmata”, kur sarunas nopietnās sliedēs ieripoja jau pēc pirmajām e-pasta vēstuļu apmaiņām. Protams, ka izdevējs ir viens no nozīmīgākajiem grāmatas tapšanas posmiem un pirmā pieredze ir visnedrošākā, taču man ļoti paveicās ar apzinīgiem, precīziem un komunikabliem cilvēkiem.


Kādi ir nākotnes plāni saistībā ar rakstniecību, vai ir vēlme un ideja sarakstīt un izdot vēl kādu grāmatu?


Jā, jā un vēlreiz jā! Jau šobrīd top manuskripts nākamajai grāmatai, jo nevēlos sēdēt uz veciem lauriem.


Noslēgumā, lūdzu, dalies ar padomiem vai ieteikumiem tiem jaunajiem rakstniekiem, kuri vēl tikai sapņo par savas grāmatas izdošanu. Kāpēc ir vērts atmest bailes un šaubas un piepildīt šo sapni?


Šis izdošanas process vismaz man bija kā stresa noņēmējs pēc ikdienas steigas, jo sajūti, ka ikdienā darāmie darbi vainagojas sapņa piepildījumā. Ir svētīgi rast laiku saviem sapņiem un ļaut sev darīt to, par ko sapņo. Un rakstniecība ir tā vieta, kur radošais darbs atgriež enerģiju turpmākajam ceļam! Nav nekā neiespējama!



Коментарі


bottom of page