Intervija ar grāmatas "Durvis" autori Evitu Hofmani


2021. gada oktobrī rakstniece Evita Hofmane debitēja ar savu stāstu krājumu «Durvis». Tā ir debija tieši grāmatas formātā, jo atsevišķi rakstnieces stāsti jau iepriekš tikuši publicēti dažādos Latvijas nozīmīgākajos literārajos medijos.


Evita Hofmane ir dzimusi Valmierā, bet šobrīd dzīvo Rīgā, kur strādā projektu vadības jomā un žurnālistikā. Rakstniecību Evita apguvusi Latvijas Rakstnieku savienības Literārajā Akadēmijā.


Kā zināms, tu raksti jau sen. Saki, lūdzu, kas bija tie stimuli, kas lika saņemties un beidzot savus darbus izdot fiziskas grāmatas formātā?

Pirmie radošās rakstīšanas mēģinājumi bija pusaudža gados. Tā bija valdzinoša apsēstība. Es labi atceros sajūtu, kad pilnībā iegremdējos savā iztēles pasaulē. Es nevēlējos darīt neko citu. Saviem mājiniekiem teicu, ka „man jāiet pastrādāt” – ar to domājot rakstīšanu.

Otrais rakstīšanas vilnis nāca 2016. gadā. Pirmie īsprozas darbi tapa mācoties Latvijas Rakstnieku savienības Literārajā Akadēmijā. Divi no tiem („Brants”, „Tepat, blakus”) pilnveidotā versijā ir iekļauti manā debijas stāstu krājumā „Durvis” (izdevniecība “Latvijas Mediji”). Paldies Kultūrkapitāla fondam par finansiālo atbalstu, lai grāmata ieraudzītu dienasgaismu.

Literāro Akadēmiju es sauktu par brīdi, kad radošajai rakstīšanai pievērsos regulāri un mērķtiecīgi. 2018. gadā sekoja pirmās stāstu publikācijas literārajā periodikā. Stāsti radās. Es nesteidzos. Grāmatas izdošana nav olimpiskās sacensības, kur konkrētās disciplīnās jābūt ātrākam par citiem. Mans mērķis bija debitēt pamanāmi un veiksmīgi. Tas ir izdevies. Stāstu krājums „Durvis” ir iekļauts Latvijas Literatūras gada balvas debijas kategorijas nominantu sarakstā.

Vai ir iespējams aprakstīt to sajūtu, kad pirmo reizi paņem rokās sevis sarakstītu grāmatu? Ja jā, tad kā tu juties pirmo reizi turot rokās savas “Durvis”?

Grāmatai topot, sev teicu, ka es ticēšu tās esamībai tikai tad, kad ieraudzīšu. Pērnā gada 11. oktobra vēlā pēcpusdienā saņēmu foto, kurā bija vairākas grāmatas „Durvis” muguriņas. Man piezvanīja no izdevniecības. Es uzzināju, ka manas „Durvis” ir klāt. Zināju, ka grāmatas gaidāmas, tomēr sirds pārmeta salto un pārņēma liels aizkustinājums.

Pēc divām dienām, ierodoties izdevniecības telpās, es jau biju gatava un nobriedusi satikties ar savu pirmo grāmatu. Es iegāju telpā. „Durvis” stāvēja uz galda. Un tad es paņēmu rokās skaisto, manu grāmatu. Sajūta bija perfekta. Pareiza. Pašsaprotama. Tas bija brīdis, kad tika sasniegts mērķis. Brīdis, kam bija lemts notikt.


Intervijā Latvijas Radio tu minēji, ka vienmēr esi zinājusi, ka kādreiz tev būs sava grāmata, taču šobrīd esi droša, ka tā ir tikai pirmā no tavām grāmatām. Kas ir tas dzinulis vai vēlme, kas liek turpināt rakstīt grāmatas?

Šis „vienmēr” ir kopš brīža, kad rakstīšana no sporādiska hobija kļuva par mērķtiecīgu darbu, kas orientēts uz rezultāta sasniegšanu. Tāpēc šis „vienmēr” ilgst tikai dažus gadus. Radio intervijas laikā es zināju, ka izdevējs ir akceptējis izdošanai manu otro manuskriptu – romānu. Tāpēc teicu, ka „Durvis” būs pirmā grāmata, kam sekos otrā. Patlaban turpinu pilnveidot manuskriptu. Iespējams, ka darbs būs apjomīgāks nekā sākotnēji iecerēts, jo labām idejām ir tendence radīt vēl vairāk lielisku ierosmju. Tāpat kā pirmās grāmatas tapšanas gaitā, es domāju, ka par šo faktu – man ir otrā grāmata – būšu droša tikai tad, kad turēšu to savās rokās. Pagaidām tā ir varbūtība. Liela, bet tikai varbūtība.

Vai stāstu krājumam un eventuālajam romānam sekos citas – laiks rādīs. Radošajam dzinulim un dzīvei laika gaitā ir tendence mainīties. 2022. gada martā tas ir pavisam citāds nekā bija 2021. gada martā. Tā arī ir apjausma, kas rodas pieredzes rezultātā. Es neko nezinu par to, kādas būs manas sajūtas un vēlmes 2023. gada martā. Viss var mainīties. Jāraksta ir tikai tad, ja nevar nerakstīt.


Tu esi minējusi, ka stāstu krājumā “Durvis” ir ļoti daudz tevis. Vai, tavuprāt, šāda pašterapija kaut ko dod arī lasītājam?

Radošo rakstīšanu sev nekad neesmu definējusi kā pašterapijas metodi, lai arī, protams, šim procesam atsevišķos brīžos ir bijušas tādas iezīmes. Sākot rakstīt stāstus es aptvēru, ka man ir nobloķējusies fantāzijas funkcija. Tāpēc Literārās Akadēmijas laikā, pašā sākumā, vienīgais veids kā vispār kaut ko uzrakstīt, bija rakties sevī, ielūkoties savu draugu, paziņu, tuvinieku dzīvēs, pieredzē. Iekšējā revīzija prozas vajadzībām. Paraugoties pār plecu, pagātnē, patiesībā arī tagad man rodas jautājums: kāpēc ar krītiņiem rakstīt uz ietves asfalta, kur garāmgājēju kājas ātri vien visus vārdus aiznes prom vai tos aizskalo spēja lietusgāze, ja spēcīgāka un noturīgāka proza rodas rakstot ar sirds asinīm, bet datorrakstā? Tieši tā ir tapuši spēcīgākie darbi. Pieļauju, ka tieši tā tiem arī ir jātop.

Lasīšanai ir jārosina līdzpārdzīvojums. Tas ir viens no literatūras mērķiem. Ja lasītājs atver grāmatu īstajā brīdī, rodas iespējamība, ka šī satikšanās, neklātienes saruna autors – lasītājs būs veiksmīga. Grāmata sniegs vēlamo un gaidīto. Protams, neviena prozas grāmata nav brīnumnūjiņa, kas spēji mainīs lasītāja dzīvi un visas rūpes gaisīs.

Es citu autoru darbos meklēju sevi. Mēdzu arī atrast. Ja kāds, lasot „Durvis”, ieraudzīs kādu domu vai teikumu, kas liks justies saprastam, es priecāšos. Grāmata var būt atslēga, kas atver kādas durvis mūsos. Daiļdarbs var būt durvis, pa kurām ienākot, lasītājs satiek savu autoru.

Pastāsti par savu rakstīšanas rutīnu. Kā tu atrodi laiku rakstīšanai ārpus sava pamatdarba un cik daudz laika tev sanāk tai veltīt?

Man nav noteiktu rakstīšanas ieradumu. Esmu impulsīvi – kompulsīvais autors. Man nepatīk periodi, kad nav vēlmes rakstīt. Visvairāk izbaudu tos brīžus, kad, gluži kā pusaudža gados, iedvesma ir tik jaudīga, ka visu citu gribas uz laiku atlikt malā un ļauties radīšanai. Radošā rakstīšana pamatā ir mīlestības darbs. Tai ir jāgādā par dopamīna un serotonīna cirkulāciju organismā. Vislabāk – tiecoties uz rakstīšanas galarezultāta pozitīvu ietekmi ilgtermiņā.


Kā tu savai grāmatai meklēji izdevēju un kā nonāci pie īstā? Vai tas bija sarežģīts process?

Process bija vienkāršs. Man nebija jāmeklē. Atrada mani.

Vairākus gadus pirms tam, kad nosūtīju manuskriptu, mani uzrunāja izdevniecības „Latvijas Mediji” pārstāvji. Pieļauju, sarunas pamatā bija manas īsprozas publikācijas literārajā periodikā.

Sajūta, ka ir kāds, kurš gaida, protams, bija patīkama. Tiesa gan, es sevi neieaijāju maldīgā pārliecībā, ka tikai tāpēc – vairāki mani stāsti publicēti periodikā, apkopoti tie pārtaps manuskriptā, ko vērts izdot grāmatas veidolā. Es nezināju, kādu atbildi saņemšu pēc tam, kad izdevēji būs iepazinušies ar manu stāstu kopu. Uz vienu un to pašu jautājumu ir iespējams dažādas atbildes kā prozā, tā dzīvē.


Noslēgumā, lūdzu, dalies ar padomiem vai ieteikumiem tiem jaunajiem rakstniekiem, kuri vēl tikai sapņo par savas grāmatas izdošanu. Kāpēc ir vērts atmest bailes un šaubas un piepildīt šo sapni?

Ir tikai viens cilvēks, kurš var uzrakstīt jūsu grāmatu – jūs pats. Izdošana ir citu profesionāļu ziņā, bet iecere, idejas izstrāde, pats darba process: radīšana, manuskripta pilnveide – pamatā primāri veicams autoram. Ja šis darbs ir sirds aicinājums, tad radot grāmatu kļūdīties nav iespējams.

Pērn man pēc ilgiem gadiem atkal bija jāatbild uz jautājumu, kurš ir mans mīļākais latviešu autors. Es atbildēju, ka tā, protams, ir Evita Hofmane. Kāpēc lai es izvēlētos kādu citu? Būt sev pirmajā vietā – to es novēlu ikvienam!

Tieši jūs izlemsiet vai jūsu grāmata tiks uzrakstīta. Radošajam darbam nav vecuma ierobežojumu. Tas neprasa lielus finansiālus ieguldījumus – tikai papīru un rakstāmo. Ļaušanās radošajai urdai, iedvesmas tveršanai, mirkļa iemūžināšanai, domas fiksēšanai – tas ir laiks, ko veltām sev, nodarbei, kas mums patīk, saviļņo un iepriecina. Tas ir mūsu dzīves laiks, kas top piepildīts!

Manas pirmās grāmatas iznākšana ir viens no svarīgākajiem brīžiem dzīvē. Sirsnīgi novēlu izbaudīt radītprieku un pieredzēt brīdi, kad satiekat Savu grāmatu – vispirms iztēlē, pēc tam fiziskā veidolā!

48 views