Kā radās doma par grāmatas rakstīšanu? Cik ilgā laikā tapa darbs "Skipera memuāri"?
Iecere uzrakstīt grāmatu man radās jau pirms divpadsmit gadiem, kad tās galvenais varonis – Skipers bija nepilnus divus gadus vecs. Es pat biju iesākusi to rakstīt, taču kaut kādu iemeslu dēļ pārtraucu un tā arī nesaņēmos turpināt. Jāatzīst, ka kaut kādā mērā tas pat bija labāk, jo tagad – kad Skiperīša vairs nav, visu piedzīvoto rakstīju ar pavisam citām emocijām, nekā to darītu, ja viņš vēl būtu dzīvs. Tajā pat laikā tas bija emocionāli ļoti, ļoti smagi, bieži vien caur asarām. Taču es to paveicu. Jo viņš bija mans Sirds Suns, kāds var būt tikai reizi mūžā. Ņemot vērā, ka kaut kādas iestrādes jau bija, sagaidīju iedvesmas kulmināciju, un grāmatu uzrakstīju vienā elpas vilcienā – aptuveni mēneša laikā.
Runājot par suņiem, sakiet, kā nonācāt pie domas, ka vēlaties savu suni? Kāpēc taksi? Un, kas takšos ir atšķirīgs no citiem suņiem?
Man šajā ziņā ir ļoti paveicies ar ģimeni – jau kad piedzimu, ģimenē bija suns un ir bijis vienmēr. Nemaz nezinu, kā tas ir – dzīvot bez suņa. Suņi mani saistīja jau kopš agras bērnības – glaudīju katru uz ielas sastapto, nespējot nevienam vienaldzīgi paiet garām. Atceros, ka bērnībā man bija bailes no tā, ka izaugšu un suņi mani vairs neinteresēs, taču ar gadiem šī interese tikai pieauga. Pateicoties saviem suņiem, arī mana zināšanu "bagāža" un izpratne par tiem aizvadīto gadu laikā ir krietni pieaugusi. Esmu ieguvusi vērtīgu pieredzi un tieši viņi ir mani motivējuši interesēties, izprast, lasīt un mācīties, nonākot pat līdz kinologa diplomam.
Par Taksi nevar kļūt – par Taksi piedzimst. Tā arī līdz galam neesmu atklājusi, kur tieši slēpjas takša fenomens, jo vienaldzīgo nav. Ir cilvēki, kuriem kaut kādu apsvērumu dēļ mājās nekad nebūs šī suņa, un ir otri, kuru sirds izkūst no tā vien, kad uz ielas visā savā godībā un krāšņumā, īsās kājeles braši vicinādams, tev pretī soļo takšelis. Es piederu pie otriem, jo man patīk spilgtas un apbrīnas vērtas personības. Tādu domu gājienu, kāds ir taksim, līdz šim neesmu redzējusi nevienā citā suņu šķirnē un man ir bijusi darīšana ar daudzām. Ne velti radies teiciens: "Ir suņi, un ir TAKŠI..." – un tas nav viens un tas pats.
Grāmatā teikts, ka vārdu “Skipers” izdomājāt pat pirms atradāt savu “Sapņu suni”, bet, vai bija arī citi vārda varianti?
Nē, citu variantu man tobrīd nebija. Kā vēlāk atklājās, vārds “Skipper” angļu valodā nozīmē ‘kuģa kapteinis’, kas pilnīgi noteikti atbilda manam taksim. Viņš bija izcila personība, līderis, kas rādīja ceļu un prata iedvesmot. Tāda bija viņa sūtība šajā pasaulē.
Vai ir kāds īpašs veids, kā rakstījāt - kāda rutīna, ko ievērojāt (no rītiem, noteiktā laikā, vietā, veidā)? Vai šajā sakarā ir arī kādi padomi jaunajiem autoriem, kuriem bieži nav iedvesmas, vai "neatnāk mūza"?
Tā kā tobrīd biju bērna kopšanas atvaļinājumā, man bija stipri ierobežots brīvais laiks (man tā gluži vienkārši bija gaužām maz), tāpēc izmantoju katru brīdi, kad meita gulēja, lai ķertos klāt rakstīšanai. Tā kā esmu izteikts “rīta” cilvēks, parasti rakstīju dienas pirmajā pusē – stundiņu vai divas, cik nu bērns ļāva. Bija dienas, kad uznāca lielais slinkums, reizēm arī nogurums, taču centos sevi iekšēji motivēt – ja beidzot gribu šo grāmatu uzrakstīt, man katru dienu vismaz viena nodaļa jāuzraksta. Tā nu stingri turējos pie šī plāna, līdz darbs bija paveikts. Vismaz man ir tā, ka brīžos, kad liekas, ka nav iedvesmas, tā mūza parasti atnāk, tiklīdz tu piesēdies un sāc rakstīt. Tad arī domas sāk raisīties un viss notiek organiski. Pirms sākt rakstīt, centos iedvesmoties jau kādu laiciņu iepriekš, pārskatot Skipera milzīgo foto arhīvu, kas atsauca atmiņā dažādus jau sen piemirstus notikumus un atgadījumus.
Kā meklējāt izdevēju, vai apsvērāt citas iespējas? Kas būtu jāzina tiem, kas arī vēlas savu darbu izdot un darītu to pirmo reizi?
Godīgi sakot, es vienkārši iegāju internetā, atradu vairākus izdevējus, pie kuriem veicu cenu aptauju. Ņemot vērā manu salīdzinoši nelielo tirāžu, izdevniecība “Sava grāmata” man piedāvāja visizdevīgāko cenu. Lai arī par šo izdevniecību līdz šim neko nezināju, tomēr, papētot mājaslapu un redzot līdz šim izdotās grāmatas, man neradās šaubas, ka kaut kas varētu neizdoties. Katrā ziņā tiem, kam nav iepriekšējas pieredzes grāmatas izdošanā, es ieteiktu izvēlēties pilna servisa izdevniecību, kas var palīdzēt ne vien ar grāmatas nodrukāšanu, bet arī ar teksta rediģēšanu, grāmatas dizaina izveidi, fotogrāfiju apstrādi utt.
Vai izdot grāmatu bija viegli? Kas bija grūtākais, ar kādiem šķēršļiem saskārāties?
Ņemot vērā, ka savulaik vairāk nekā piecus gadus nostrādāju izdevniecībā un pēc profesijas esmu maketētāja, man nebija nekādu grūtību nonākt līdz gatavam rezultātam. Jo visas šīs lietas – rakstīšana, maketēšana, fotografēšana un arī suņi – ir mana sirdslieta. Un es ļoti labprāt savā dzīvē nodarbotos tikai ar šīm lietām.
Kā vērtējat iegūto pieredzi pēc darba izdošanas?
Kā jau iepriekš minēju – šī izdevējdarbības pieredze man nebija sveša. Taču visvērtīgākais šajā procesā bija gandarījums dienā, kad mans darbs beidzot bija ieguvis taustāmu veidolu, un es to beidzot varēju paņemt savās rokās. Jo visu laiku to biju redzējusi tikai digitāli.
Kādi plāni ir par nākotni, vai ir idejas arī par jaunas grāmatas rakstīšanu un izdošanu (cik sapratu no grāmatas, Jums ir vēl viens taksis)?
Jā, ir doma arī par nākamās grāmatas rakstīšanu. Saprotams, par godu manam otrajam taksim – Kūperam, kuram arī ir daudz stāstāmā. Pat nosaukums jau ir izdomāts! Un cilvēki, kas jau izlasījuši “Skipera memuārus”, pieprasa turpinājumu. Tā ka – nekas cits jau man laikam neatliks...
Kas ir tas, ko iesakāt jaunajiem autoriem - kā izdot savu grāmatu, ja nav pieredzes? Ko darīt, ja jaunie autori ir sarakstījuši grāmatu, bet "baidās" to izdot (nav droši, nezina ko darīt, baidās no kritikas, utt)?
Novēlu noticēt sev un nebaidīties! Arī man nebija ne mazākās nojausmas, kā lasītāji uztvers un novērtēs manu darbu, vai vispār kāds vēlēsies to iegādāties… Taču pēc pavisam neilga laika man nācās lūgt nodrukāt grāmatas otro tirāžu, jo gribētāju skaits izrādījās daudz lielāks, nekā biju cerējusi. Līdz šim esmu saņēmusi tikai pozitīvas atsauksmes, kas iedvesmo neapstāties pie sasniegtā un radīt vēl kaut ko paliekošu. Jo grāmata – tā ir patiešām liela vērtība, ko mantos mūsu nākamās paaudzes.
Comentarios