Saruna ar grāmatas "Latvieši Gērnsijā" autori Lilitu Krūzi


Kā radās doma par grāmatas rakstīšanu? Kāpēc grāmata veidota tieši kā intervijas un cik ilgs laiks pagāja tās veidojot?

Doma vispār par grāmatas rakstīšanu radās vairākus gadus atpakaļ, kad iepazinos ar trimdas latviešiem Lielbritānijā. Mani fascinēja viņu darbība Latviešu Nacionālajā Padomē Lielbritānijā, Daugavas Vanagos, laikrakstā “Brīvā Latvija” - ceļš, kā katrs šeit nonācis. Pamazām sākām sadarbību, kā rezultātā arvien vairāk uzzināju ne tikai par šīm organizācijām, bet iepazinu cilvēkus arvien tuvāk. Daudzi no viņiem nu jau ir labi ģimenes draugi. Es ātri vien sapratu, ka katra indivīda dzīvesstāsts ir unikāls un atsevišķas grāmatas vērts, bet tad mēs runātu par autobiogrāfiju. Tik lielam darbam vēl neesmu gatava.

Tuvojoties Latvijas Republikas Simtgadei, man radās doma uzrunāt simts latviešus, kuri dzīvo Gērnsijā un uzzināt, kāpēc viņi ir izvēlējušies tieši šo salu, kā savu dzīves un darba vietu. Līdz simtam gluži netiku laika trūkuma dēļ, bet mans plāns ir iesākto turpināt. Jau tagad esmu uzsākusi darbu ne tikai pie otrās grāmatas, bet arī grāmatas “Latvieši Gērnsijā” tulkošanas angļu valodā.

Kāpēc tieši intervijas? Būtībā tas izrietēja no sākotnējā formāta, kādu biju izveidojusi. Likās tikai loģiski visu atstāt oriģinālajā veidā, neko nemainot. 2018. gada nogalē man bija tas gods Londonā tikties ar Palestīnas izcelsmes rakstnieku Naimu Attalā ( Naim Attallah ). Saruna ar viņu atstāja lielu iespaidu uz mani un pamudināja izlasīt vienu no viņa grāmatām “Dialogi”, kas sarakstīta angļu valodā un tieši šādā veidā - jautājumi un atbildes. Tas arī apstiprināja manu oriģinālo izvēli.

Intervēt cilvēkus sāku 2017.gada sākumā un uzreiz publicēju savā FB (Facebook) lapā. Atsaucība bija laba un atsauksmes pozitīvas, un tas mudināja iesākto turpināt. Ņemot vērā, ka strādāju pilnas slodzes darbu, man ir ģimene un pildu arī Latvijas Republikas Goda konsules pienākumus, darbs pie intervijām aizņēma katru brīvu brīdi gan rīta agrumā, gan vēlu vakarā. Man tas ir kā hobijs, kas aizrauj arvien vairāk un vairāk, un sokas pats no sevis.


Kā bija runāt ar tautiešiem – vai bija atsaucīgi? Vai nebija grūti viņus uzrunāt, iztaujāt?

Kā jau iepriekš teicu, runāt ar tautiešiem bija ļoti viegli. Lielākā daļa piekrita sarunai. Protams, bija atsevišķi cilvēki, kas atteica, bet tas notika ļoti reti.

Man patīk klausīties cilvēkos, un tas zināmā mērā atviegloja šo procesu. Es sāku ar savu ģimeni un draugiem, pārejot uz cilvēkiem, ar kuriem kaut kādā veidā bija krustojušies mani dzīves ceļi. Kaut arī saka, ka latvietis ir introverts, cilvēki “atvērās” un labprāt dalījās savā pieredzē. Biju iepriekš sagatavojusi pamatjautājumus, bet vairākos gadījumos cilvēki vienkārši runāja. Un tad jau, attiecīgi no teiktā, pieliku jautājumu teiktajam.


Ņemot vērā re-emigrācijas tēmas aktualitāti mūsdienās, kāds ir Jūsu viedoklis šajā jautājumā – vai tas ir paveicams un vai tas ir reāli?

Šis ir ļoti interesants jautājums. Šeit izteikšu tikai savu personisko viedokli. Re-emigrācijas projektu kā tādu atbalstu un domāju, ka tam ir nākotne. Ļoti pozitīvs aspekts ir reģionālie koordinatori, ar kuru palīdzību iespējams uzzināt visu nepieciešamo informāciju ikvienam, kurš vēlas atgriezties Latvijā.

Kas ir tās primārās lietas, kas pieaugušam cilvēkam nepieciešamas, lai justos pašpietiekams? Laba izglītība, patīkams darbs, komfortabla mājvieta, mīļota ģimene, labi draugi. Lai to iegūtu, daudz kas ir atkarīgs no indivīda, taču savā ziņā noteicoša loma ir arī valstij.

Šodienas pasaule ir ārkārtīgi mobila, un tas ir tikai normāli, ka gan izglītojamies, gan strādājam ārzemēs, lai kādā savas dzīves posmā nestu pozitīvu pienesumu Latvijai.

Kopš interviju sniegšanas, pieci manas grāmatas varoņi ir atgriezušies uz dzīvi Latvijā. Es to redzu kā ļoti pozitīvu soli. Ikviens no viņiem ir ieguvis starptautisku dzīves un darba pieredzi, un tagad to pielieto ikdienā savā dzimtenē.

Svarīgs faktors re-emigrācijas veicināšanā ir ne tikai valsts finansiālajam atbalstam reemigrantiem biznesa uzsākšanā, bet arī sociālajām garantijām un minimālā ienākuma paaugstināšanai, tādēļ, manuprāt, valstij aktīvāk jāpiestrādā tieši šajās jomās.


Bieži autori sūdzas par “mūzas” un attiecīgā nosakaņojuma trūkumu, kas neļauj turpināt un pabeigt iesākto. Kādi bija Jūsu “knifi”, lai panāktu, ka darbs raiti iet uz priekšu?

Pēc rakstura esmu mērķtiecīga, iesākto darbu padaru līdz galam un pēc labākās sirdspaziņas. Domāju, ka jau no bērnības darba tikumu un pašdisciplīnu manī ieaudzināja tētis un māmiņa. Mums bija sava saimniecība, abi vecāki strādāja un audzināja trīs meitas. Katrai mums bija savi mazie pienākumi, kas bija jāizdara, gribējās vai nē.

Kad gāju skolā, vasaras brīvlaikā bija jāizlasa ap trīsdesmit obligātās literatūras grāmatu. Tas bija aizraujoši, ieveda mani pasaulē, kas pavēra skatu ne tikai uz Latvijas daili, bet arī iepazīstināja ar interesantiem personāžiem. Rakstot sacerējumus, nevarēju apstāties - tie bija astoņas, desmit lapaspuses gari.


Kā meklējāt izdevēju? Kas būtu jāzina tiem, kas arī vēlas savu darbu izdot un darītu to pirmo reizi?

Izdevēju atradu ar savas draudzenes Ineses Auziņas - Smitas, kura dzīvo Lielbritānijā, palīdzību. Viņa zināja, ka man ļoti svarīga ir saite ar Latviju un ieteica izdevniecību “Sava grāmata”. Internetā pamatīgi iepazinos ar pieejamo informāciju un autoru atsauksmēm par šo izdevniecību. Tas, ko lasīju, man patika, tādēļ sazinājos.

Jaunajiem autoriem es ieteiktu izmantot savu talantu un rakstīt, būt drošiem un uzrunāt izdevēju. Viss ir iespējams, strādājot tandemā. Izdevniecības “Sava grāmata” komanda personiski man palīdzēja ar padomu ikkatrā solī, ko spēru nezināmajā. Tas bija aizraujošs divu mēnešu ceļojums, ko vēlos atkārtot.


Vai izdot grāmatu bija viegli? Kas bija grūtākais, ar kādiem šķēršļiem saskārāties?

No savas pieredzes varu teikt, ka grāmatu izdot ir gluži viegli. Domāju, ka mums katram dzīvē ir bijis brīdis, kad jūtam, ka ir pienācis īstais laiks. Vai tas būtu mācīties jaunu valodu, vai vadīt auto, vai uzsākt savu biznesu. Manā gadījumā tā notika ar grāmatas rakstīšanu.

Es nevarētu teikt, ka saskāros ar kādām grūtībām. Tieši pretēji, viss noritēja it kā pats no sevis. Pārlasīju katru interviju trīs, četras reizes, lai pārbaudītu gramatikas kļūdas. Domāju, ka esmu pietiekoši zinoša un stipra latviešu valodas pazinēja, bet šad tad tomēr šaubījos. Pēdējos 18 gadus dzīvoju ārpus Latvijas un pārsvarā lasu angļu valodā. Atklāju, piemēram, ka dziesmu nosaukumus sākotnēji nebiju ielikusi pēdiņās, kā to prasa latviešu valodas pareizrakstība.


Kādi plāni ir par nākotni, vai ir idejas arī par jaunu darbu rakstīšanu un izdošanu?

Šīs grāmatas izdošana man ir devusi jaunu spēku un ticību sev. Es jūtos atradusi sevi no jauna, darīdama to, kas man tiešām izdodas un patīk. Esmu saņēmusi ārkārtīgi labas atsauksmes par šo grāmatu no lasītājiem. Tas vēl jo vairāk dod spēku iesākto turpināt. Tāpēc, kā jau iepriekš sacīju, noteikti turpināšu darbu pie nākamajām intervijām un ceru izdot ne vienu vien jaunu darbu.




76 views

KONTAKTI

Tel.: +371 22813744

info@savagramata.lv

SEKO MUMS

© 2019, Sava grāmata izdevniecība