"Sava grāmata" saruna ar rakstnieci Agnesi Zarāni

Agnese Zarāne ir divu grāmatu autore, komunikācijas un žurnālistikas speciāliste, rakstniece un dzejniece, sieva un mamma. Pabeigusi Literārās Akadēmijas meistarklases, vairākkārt publicējusies dažādos literārajos medijos un vienmēr aizrāvusies ar rakstīšanu. Šobrīd strādā komunikācijas jomā pieaugušo izglītības projektā “Epale” un kopā ar vīru audzina dēliņu.


2019. gadā izdota Agneses debijas grāmata – stāsts “Slīdošās kāpnes”, 2021. gadā – stāstu krājums “Laba meitene” (apgāds “Zvaigzne ABC”).


Attēlā redzamā fotogrāfija tapusi Kijivā, ceļojuma laikā pie radiem Ukrainā.

Kad un kāpēc tu sāki rakstīt? Vai ir mainījušies iemesli, kāpēc to darīji agrāk un kāpēc raksti joprojām?


Vienmēr esmu vēlējusies izpausties publiski – dziedot, deklamējot dzejoļus vai rakstot. Jau bērnībā veidoju savas grāmatas, rakstīju dzeju par mammu, mūsu ģimenes kaķi un algebru. Pusaudža gados nodevos drūmu vārsmu sacerēšanai, bet studiju gados, pateicoties iesūtītajiem darbiem, tiku uzņemta Literārajā Akadēmijā. Iemesli ir mainījušies laika gaitā – bērnībā tā bija sajūsma par to, ka varu radīt kaut ko saviem tuviniekiem (pārsvarā – ģimenei) nozīmīgu, depresīvajos pusaudža gados, kad kļuvu arvien intravertāka un jutos vientuļa, nobijusies vai dusmīga, dienasgrāmatas un dzejas/stāstu rakstīšana man bija kā vēstuļu rakstīšana, kā atklāšanās draugam. Kad sāku mācīties Literārajā Akadēmijā, pirmo reizi apzināti sāku saprast, ko un kāpēc ar rakstīto vārdu es gribētu pateikt.


Tu savu pirmo grāmatu, stāstu jauniešiem “Slīdošās kāpnes” izdevi trīsdesmit gadu vecumā. Tomēr stāstus un arī dzeju tu rakstīji jau no pusaudža gadiem. Saki, lūdzu, kas tevi pamudināja izdot šo savu pirmo grāmatu?


Tā bija pirmā grāmata, ko biju uzrakstījusi no pirmā līdz pēdējam vākam. Pabeidzot Literārās Akadēmijas Prozas meistarklases, es gribēju uzrakstīt romānu jauniešiem. Pati tobrīd vēl jutos ļoti jauna un nepieaugusi un daudz lasīju jauniešiem adresētus romānus. Lai arī uz šo darbu šobrīd raugos visnotaļ kritiski, atceros, ka romāna rakstīšanas laikā izjutu pozitīvu atkarību – rakstīju katru dienu vairākas stundas pēc kārtas, ik pa laikam izjutu lielu iedvesmu un prieku. Rakstot citus savus darbus, tik pozitīvu iedvesmu vairs neesmu izjutusi.


Vai vari aprakstīt, kāda ir sajūta, turot rokās pašas sarakstītu grāmatu? Varbūt atminies, kā juties pirmo reizi ieraugot savu grāmatu izdrukātu fiziskā formātā?


Atklāti sakot, man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Atceros, brīdī, kad uzzināju, ka apgāds Zvaigzne ABC ar mani parakstīs līgumu par “Slīdošo kāpņu” iznākšanu, es no laimes lēkāju pa savu vecāku dzīvokļa viesistabas grīdu. Saņemot pirmos signāleksemplārus, protams, izjutu prieku, taču arī lielu uztraukumu un bailes no tā, kā grāmatu uzņems auditorija.


Pastāsti, lūdzu, par savu rakstīšanas rutīnu. Kā tu tai esi atlikusi laiku agrāk un vai tev izdodas kaut ko uzrakstīt arī tagad, kad esi mamma? Vai rakstīšana un pilna laika ģimenes un darba dzīve vispār ir savienojamas?


Kad rakstīju “Slīdošās kāpnes”, biju studente ar lērumu brīva laika. Rakstīju ik dienas, šim procesam veltot vairākas stundas. “Labu meiteni” sarakstīju brīvdienu un atvaļinājumu periodos. Kopā ar draudzeni – dzejnieci un rakstnieci Ingu Pizāni – tikāmies arī reizi nedēļā, veltot vairākas stundas tikai un vienīgi rakstīšanai.

Kad man piedzima dēls, rakstīšanai varēju atvēlēt viņa diendusas periodus. Šobrīd, kad esmu atgriezusies darbā un vienlaikus audzinu dēlu, ir ļoti grūti atrast laiku lasīšanai un rakstīšanai. Ceru tam pievērsties vairāk tad, kad mazais paaugsies.


Tavi stāsti pārsvarā ir par jauniem cilvēkiem, jaunām meitenēm. Vai šādi rakstot tu pamatā balsties uz savu pieredzi un pašas piedzīvoto? Ja nav noslēpums – cik liela daļa no taviem darbiem ir autobiogrāfiski?


Lielā mērā manos darbos ir aprakstītas manas personīgās izjūtas, taču es nevaru tos saukt par autobiogrāfiskiem, jo pieminētās pieredzes daudzos gadījumos ir izdomātas. Vienlaikus, piemēram, stāstā “Skolas soma” aprakstītais sižets ir daļa no manas personīgās pieredzes (konkrēti – atgadījums ar datorsomu, kā arī sadzīvošanu ar trauksmi ikdienā). Tāpat kaut kādā mērā ļoti personiski stāsti ir “Papasuns”, “Nūdisti”, “Netīrās čakras”. Tie nav gluži autobiogrāfiski, taču esmu ielikusi lielu daļu no sevis pašas. Varētu teikt, tas ir tāds patiesības un fantāzijas kokteilis – ir patiesi prototipi, kas, kā jau literārā darbā, ir lielākā vai mazākā mērā hiperbolizēti, un ir dažādi izdomāti notikumi, kas šiem prototipiem ir jāpiedzīvo.


Varbūt vari mums atklāt, kādi ir tavi nākotnes plāni saistībā ar rakstniecību? Vai tu sapņo turpināt rakstīt un izdot savas grāmatas?


Šobrīd man nav konkrētu plānu. Es gribētu pievērsties rakstīšanai tad, kad man atkal būs laiks lasīšanai un iedvesmai. Jau tagad zinu, ka gribēšu rakstīt psiholoģiskus stāstus vai garākus daiļdarbus, kas veltīti individuālām, psiholoģiskām tēmām – tie mani uzrunā visvairāk, un arī pašai patīk lasīt grāmatas par psiholoģiju. Varbūt ar laiku vēlēšos uzrakstīt arī kaut ko, kas ir paredzēts bērnu mērķauditorijai. Šobrīd gan par šo savu ideju jūtos visnotaļ nedroša.


Ja, ar tagadējo pieredzi, tu varētu sniegt kādu padomu sev pašai laikā, kad vēl tikai sapņoji par savas grāmatas izdošanu, kāds tas būtu? Kā tev šķiet, kādas zināšanas iedrošinātu jaunos autorus nebaidīties un izdot savus darbus?


Es laikam ieteiktu nebaidīties no kritikas. Vai arī – ja ir bailes, tad baidīties un tomēr pamēģināt iesūtīt un izdot. Kritika ir daļa no radošā procesa, vienlaikus svarīgi apzināties, ka mēs visi šo ceļu tomēr uzsākam no dažādām starta pozīcijām. Ir autori, kuru vecāki jau izsenis ir saistīti ar literatūru, kuru dzīve jau kopš bērnības ir bijusi saistīta ar radošo darbu, tāpēc ir tikai pašsaprotami, ka literārās kvalitātes ziņā viņu darbi varbūt būs augstvērtīgāki, valodas ziņā – oriģinālāki, labāki. Manā ģimenē neviens īsti neveica tādu radošo darbu un arī man pašai apjausma par to, ka vēlos rakstīt, atnāca salīdzinoši vēlu. Tomēr uzskatu, ja tev ir svarīgi rakstīt un tu jūti, ka tu vēlies uzrakstīto iedot vēl kādam izlasīt – ir vērts mēģināt. Man pašai personīgi būtiskākais ir, lai literārs vai jebkāda cita mākslas veida darbs mani aizkustina, formas virtuozitāte man nav īpaši saistoša. Lai gan zinu, ka citiem tā nozīmē ļoti daudz.



26 views