“Sava grāmata” īsā intervija ar rakstnieci Janu Egli


Jana Egle ir prozaiķe, dzejniece un dziesminiece. Autore dzejas krājumam "Dzirdēt noklusēto" (2002) un trim stāstu krājumiem – "Gaismā" (2016), "Svešie jeb Miļeņkij ti moj" (2018) un "Dzimšanas diena" (2020).


Viņas dzeja un stāsti tulkoti un publicēti angļu, vācu, franču, ungāru, lietuviešu (tai skaitā žemaišu izloksnē) valodās. Rakstnieces stāsts "Bedre” publicēts starptautiskā interneta žurnālā „Words Without Borders”, kā arī pēc šī darba motīviem tapusi pilnmetrāžas spēlfilma “Bedre”, kas ieguvusi vairākas starptautiskas balvas.


2017. gadā Jana Egle kļuvusi par Latvijas Rakstnieku savienības biedri.


Par spīti dažādajiem dzīves pagriezieniem un dvēseles stāvokļiem, Tu allaž esi rakstījusi. Tava pirmā publikācija bija dzejoļu kopa laikrakstā "Kursas Laiks” 1995. gadā. Vai jau tolaik Tu sapņoji par savas grāmatas izdošanu?

Man dažreiz ienāca prātā, ka es varētu uzrakstīt tik daudz labu dzejoļu, lai sanāktu grāmata. Taču vienmēr, paejot laikam, agrāk uzrakstītie šķita pārāk neizdevušies, un allaž bija tikai pavisam maza saujiņa dzejoļu, kas tai brīdī šķita publicējami. Tas, ka 2002. gadā iznāca “Dzirdēt noklusēto”, vairāk ir otras autores – fotomākslinieces Irinas Tīres entuziasma un neatlaidības rezultāts.


2016. gadā pasauli ieraudzīja Tavs pirmais stāstu krājums, “Gaismā”, par ko saņēmi cildinošas atsauksmes un iekļuvi arī LALIGABA nominantu sarakstā. Kas bija tie stimuli, kas ļāva nobriest šādam nozīmīgam solim un lika saņemties savas pirmās prozas grāmatas izdošanai?

Dažādu apstākļu sakritība, drosme iestāties Literārajā akadēmijā, daži cilvēki, kuri noticēja maniem stāstiem un mudināja likt tos kopā. Daudz it kā nelielu, tobrīd sīku, maznozīmīgu notikumu un izvēļu, kuras galu galā noveda pie “Gaismā” nākšanas pasaulē. Domāju, ka izšķirošais elements bija meistardarbnīcas Literārajā akadēmijā pie Ingas Žoludes, kuras apmeklēju 2014. gadā.


Šobrīd rakstniecība un citi radošie darbi ir Tava ikdiena, tomēr Tu rakstīji arī tad, kad strādāji pilnas slodzes darbu un principā šim procesam Tev laika nebija. Kas bija tas dzinulis, kas Tev lika rakstīt naktīs? Vai tas palīdzēja cīnīties ar dienā uzkrātām emocijām?

Kad jau biju sākusi rakstīt stāstus, mani ļoti savaldzināja šī darba process un iespēja nokļūt un dzīvot iekšā stāsta pasaulē. Būt līdzās savu stāstu varoņiem viņiem izšķirošās un smagās dzīves situācijās, iepazīties ar dzīvi un pasauli no viņu skatpunkta, piedalīties sarežģītu psiholoģisko situāciju risināšanā, izspēlē, cenšoties tajās nejaukties ar savu vērtējumu un priekšlikumiem veiksmīgākai notikumu attīstībai. Vistiešākās un lakoniskākās izteiksmes meklējumi, lai precīzi definētu un nodotu lasītājam notiekošo ārpus un iekšpus tēla. Man tas viss šķita neprātīgi aizraujoši. Laiks, kamēr strādāju pilnas slodzes darbu un paralēli rakstīju, reāli bija dzīvošana divās pasaulēs. Ilgi tā nevarēja palikt, un man nācās izvēlēties.


Vai vari aprakstīt savu radošās rakstīšanas rutīnu? Vai Tu raksti, veltot šim procesam konkrētas dienas un stundas vai arī vairāk vadies pēc sajūtām?

Kad ir skaidri termiņi, kuros darbs jāpabeidz un jāiesniedz, varu strādāt ļoti sistemātiski, katru dienu veltot konkrētu laiku rakstīšanai, sadalot apjomu pa dienām un arī izpildot sev uzliktos uzdevumus. Taču tas ir tad, kad jau skaidri zinu, kas jāuzraksta, esmu iznēsājusi ideju un sapratusi sižeta struktūru. Citos periodos iet visādi. Bet ir arī citi darbi, dažādi projekti, kuros mēdzu iesaistīties. Diemžēl neprotu paralēli veikt vairākus darbus, tāpēc, darot ko citu, rakstīšana iepauzē.


Tev ir izdoti trīs stāstu krājumi, kā arī viena dzejas grāmata. Saki, lūdzu, vai esi vēlējusies uzrakstīt arī cita formāta darbu, piemēram, romānu? Varbūt vari atklāt savus turpmākos sapņus un plānus grāmatu izdošanā?

Romānu neesmu vēlējusies rakstīt un šobrīd arī nevēlos. Tomēr nesaku, ka nekad nerakstīšu. Man šādas (ne)iespējamās situācijas apzīmēšanai ir frāze – būšu ļoti izbrīnīta, attapusies rakstām romānu. Bet kaut kādas jaunas teritorijas, vēl nedarītas lietas mani joprojām interesē. Tā iekūlos bērnu grāmatu tulkošanā no lietuviešu valodas, kas ir ļoti jauks un interesants darbiņš, prasa zināmu piepūli, tomēr dod arī gandarījumu. Tā ļāvos pierunāties rakstīt scenārijus un dziesmu tekstus pavisam mazo bērnu TV raidījumam “Ukulele”. Nekad nevaru zināt, ko vēl kāds pēkšņi piedāvās, kam labprāt atsaukšos, un – pat, ja ne labprāt, tad ar tādu niķīgu izaicinājuma sajūtu, ka man vienkārši ir jāmēģina un jāvar. Kāpēc ne?

Par grāmatām – jā, man ir plāni, šur un tur jau esmu izrunājusies, tāpēc te tikai teikšu, ka tuvākās ieceres ir par trim dažādām grāmatām, un, kad būšu pabeigusi tās, tad ķeršos pie kādas jau zināmu laiku nēsātas, man pašai svarīgas un mīļas idejas.


Noslēgumā, lūdzu, dalies ar padomiem vai ieteikumiem tiem jaunajiem rakstniekiem, kuri vēl tikai sapņo par savas grāmatas izdošanu. Kāpēc ir vērts atmest bailes un šaubas un piepildīt šo sapni?

Man ir grūti formulēt, kāpēc kādam citam vajadzētu piepildīt savu sapni. Man pašai tāda sapņa īsti nebija, kaut kādi notikumi un apstākļi ir noveduši līdz tam, ka man šīs grāmatas ir iznākušas, un šiem notikumiem esmu ārkārtīgi pateicīga. Tie man ir iedevuši citu dzīvi, jaunu skatpunktu, jaunu enerģiju un brīvību. Faktiski neesmu kaut kā mērķtiecīgi gājusi uz to, lai kļūtu par grāmatu autori, taču esmu ļāvusies procesiem, kuri viesuši manī to lielisko sajūtu – reizē stipras bailes, līdz pat ķermeņa reakcijām, un vienlaikus milzīgu kārdinājumu darīt tieši šo un tikai šo. Man patīk rakstīt. Nezinu, vai atbildēju uz jautājumu, taču kaut kādu daiļu ieteikumu man tiešām nav.


Fotogrāfija uzņemta rakstnieces mīļākajā vietā Liepājā - uz Ziemeļu mola. Autore: Irina Tīre

Par to, kā izdot sevis sarakstītu grāmatu, aicinām lasīt mūsu mājaslapā: https://www.savagramata.lv/

67 views