Kā radās doma par grāmatas rakstīšanu? Cik ilgā laikā tapa darbs "Kaimiņiene"?
Uzrakstīt grāmatu mani pamudināja pati dzīve – cilvēki, situācijas, viss, kas notika man apkārt, ar mani un ar man pazīstamiem cilvēkiem. Tomēr pagāja diezgan ilgs laiks – vairāki gadi – pirms es uzdrošinājos sākt izlikt savas idejas uz papīra. Romāna rakstīšana aizņēma vismaz gadu; jāsaka gan, ka aizņemtības dēļ es nerakstīju katru dienu, citādi šis darbs varbūt būtu pabeigts ātrāk.
Vai ir kāds īpašs veids, kā rakstījāt - kāda rutīna, ko ievērojāt (no rītiem, noteiktā laikā, vietā, veidā)? Vai šajā sakarā ir arī kādi padomi jaunajiem autoriem, kuriem bieži nav iedvesmas, vai "neatnāk mūza"?
Man nav nekāda īpaša veida vai noteiktas rutīnas, lai rakstītu. Viss, kas nepieciešams – brīvs laiks, sava telpa, kur rakstīt, dators, un miers un klusums visapkārt. Jo Domai vajag telpu!
Kā meklējāt izdevēju, vai apsvērāt citas iespējas? Kas būtu jāzina tiem, kas arī vēlas savu darbu izdot un darītu to pirmo reizi?
Kad romāns bija uzrakstīts un daudz, daudz reižu pārlasīts gan datorrakstā, gan drukātā veidā, nolēmu to nosūtīt vairākām Latvijas izdevniecībām. Divas no tām bija ar mieru romānu izdot, bet diemžēl nespējām vienoties par līguma nosacījumiem. Tādēļ es nolēmu grāmatu izdot pašas spēkiem. Tiem, kas grib izdot savu grāmatu, ieteiktu apsvērt visus aspektus, kas saistīti ar grāmatas izdošanu ar izdevniecības starpniecību vai pašu spēkiem (mērķauditorija, tirāža, izmaksas), un tad pieņemt gala lēmumu.
Vai izdot grāmatu bija viegli? Kas bija grūtākais, ar kādiem šķēršļiem saskārāties?
Grāmatu izdot, manuprāt, nav ļoti grūti. Grūtākais ir objektīvi novērtēt savu darbu; saprast, vai un cik tas būs pieprasīts, jo, manuprāt, grāmata bez lasītāja nav pilnvērtīga! Otra svarīgākā lieta, protams, ir finansējums. Un trešā – neatlaidība un pārliecība par to, ko tu dari.
Kā vērtējat iegūto pieredzi pēc darba izdošanas?
Pieredze, protams, ir neatsverama! Bet galvenais, kas mani patiesi pārsteidz un arī sajūsmina ir neskaitāmās pozitīvās atsauksmes par manu romānu! Tiešām nebiju gaidījusi, ka tik daudzi lasītāji man rakstīs tik ārkārtīgi sirsnīgas atsauksmes par manu darbu! Paldies visiem! Ikviena vēstule, ikviena atsauksme man ir ļoti nozīmīga! Zināt to, ka Tavs darbs kādam ir ļoti tuvs un mīļs – tas tiešām iedvesmo!
Kādi plāni ir par nākotni, vai ir idejas arī par jaunu darbu raksīšanu un izdošanu?
Man nepatīk runat par plāniem un darbiem, pirms tie nav padarīti… Bet ceru un ticu, ka man būs iespēja uzrakstīt vēl kādu stāstu, kas iedvesmos un aizkustinās tūkstošiem lasītāju ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām.
Kas ir tas, ko iesakāt jaunajiem autoriem - kā izdot savu grāmatu, ja nav pieredzes? Ko darīt, ja jaunie autori ir sarakstījuši grāmatu, bet "baidās" to izdot (nav droši, nezina ko darīt, baidās no kritikas, utt)?
Pirmkārt, kā teica krievu klasiķis Ļevs Tolstojs, rakstiet tikai tad, kad nevariet nerakstīt! Bet, ja grāmata jau ir tapusi, pirmkārt, ieteiktu to iedot izlasīt cilvēkiem, kuri nav ar jums nekādā veidā saistīti: vislabāk – izdevniecību redaktori, grāmatu blogeri, utt. Mamma, draudzenes, brāļi, māsas nederēs! Tādējādi būs objektīvs vērtējums un lielāka skaidrība, vai un cik eksemplāros vajadzētu grāmatu izdot.
Pieredzes trūkums nav nekāds netikums – man arī nebija absolūti nekādas pieredzes un nojausmas, kā izdot grāmatu, cik tas maksās, kā lasītāji un kritiķi to uzņems… Galvenais ir noticēt sev un saviem sapņiem!
