Kad tev pirmo reizi ienāca prātā ideja sarakstīt grāmatu un kad saprati, ka šī ideja tiešām ir jārealizē?
Ideja par savu grāmatu man pirmo reizi ienāca prātā dienējot Afganistānā 2007. gadā. Sapratu, ka es gribētu gan ierakstīt savas dziesmas, gan arī uzrakstīt grāmatu, jo ir bijis daudz foršu notikumu, un stāstus par šiem notikumiem gribētos saglabāt rakstiskā veidā. Atminos, ka tas notika tieši pēc Valda Zatlera vizītes, kad iedomājos, ka grāmata varētu būt labs emocionālais mantojums, ko radīt un atstāt.
Par ko, īsumā, ir tava grāmata? Un kāpēc tās apakšvirsraksts ir “Latvieša stāsts”?
Grāmata ir pat manu dzīvi – dzīves faktiem, notikumiem, emocijām, cilvēkiem, kuri ir bijuši apkārt. Vienmēr esmu sevi pozicionējis kā latvieti un ar vārdu "latvietis" es saprotu cilvēku, kurš mīl savu valsti un zina valsts vēsturi. Un, lai kā negribētos teikt, es esmu ateists, kurš tic Latvijas dabai, Latvijas dievībām un man patīk Nameja stāsti, stāsti, kas runā par vēsturi 13.gs. Lai gan manās asinīs ir poļu aristokrātu asinis, es sevi uzskatu par īstenu latvieti, kuram rūp sava zeme.
Ceru, ka kādreiz mana grāmata tiks pārtulkota arī angliski un, ja tā notiks, man ir ļoti svarīgi, lai mana identitāte būtu saistīta ar Latviju.
Kopumā “Uzspēlējam!” ir domāta un veltīta tiem cilvēkiem, kas mani ir pazinuši, ar kuriem kopā esmu pavadījis kādu īsāku vai garāku laika posmu. Es ceru, ka visi šie cilvēki, lasot grāmatu, atcerēsies konkrētos notikumus par kuriem viņiem ir pašiem savas atmiņas un stāstīs tās tālāk saviem bērniem.
Cik aptuveni ilgā laikā tapa grāmatas teksts? Vai nebija grūti to sastrukturēt, atcerēties visu, kas piedzīvots līdz pat sīkumiem?
Atsevišķus faktus sāku nedaudz pierakstīt, uzskicēt jau senāk, tomēr kopumā aktīvais darbs pie grāmatas teksta norisinājās aptuveni divu gadu garumā. Varu pateikties tēvam, kurš bērnībā man daudz lika gan lasīt grāmatas, gan mācīties no galvas dzejoļu, jo tādēļ man ir ļoti laba atmiņa uz detaļām, faktiem, cilvēkiem, ko esmu saticis, un sarunām, kas risinājušās. Tāpat arī daudz ko iemācīja studijas Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, piemēram, kā strukturēt faktus. Paldies arī grāmatas līdzautoram Artūram Raudziņam, kurš grāmatas tekstu sakārtoja loģiskā secībā.
Man šķiet, ka savas grāmatas izdošanā ļoti svarīgi ir atrast cilvēkus, ar kuriem saskan emocionālā pasaule – tas ir ļoti svarīgs aspekts, lai viss izdotos.
Kas bija pats grūtākais visā grāmatas tapšanas laikā?
Pats grūtākais noteikti bija grāmatu sarakstīt tā, lai tā nenodara pāri draugiem, paziņām un ģimenei ar tajā pieminētajiem faktiem. Izstāstīt savu stāstu godīgi, bet tā, lai tas nevienu neaizskartu. Vairākus notikumus centos neizstāstīt līdz galam, lai tie neradītu sarežģījumus cilvēkiem, ar kuriem tie kopā piedzīvoti. Noturēt realitāti un tai pašā laikā neaizpeldēt ar ainām, ar pārspīlējumiem; tā, lai visur ir pamatojumi darbībām, lai nav sajūta, ka būtu kaut kas izdomāts – tas grāmatas teksta tapšanas laikā bija pats grūtākais.
Vai tagad, kad turi savās rokās jau gatavu savu grāmatu, tev ir padarīta darba sajūta? Vai varbūt šķiet, ka pēc laika būs jāraksta vēl viena?
Labi padarīta darba sajūta man noteikti ir – zinot, ka mani bērni grāmatu izlasīs un viņiem šīs manas atmiņas vienmēr paliks pierakstītas. Runājot par sajūtām, vislabāk jutos nevis tad, kad pirmo reizi paņēmu grāmatu rokās, bet gan tad, kad braucu tai pakaļ uz izdevniecību. Tā bija visforšākā sajūta, jo pats nespēju noticēt, ka tiešām esmu to izdarījis. Esmu spējis atrisināt gan finansiālo aspektu, gan atrast laiku apjomīgajam grāmatas izdošanas pasākumam, par spīti tam, ka jāaudzina divi bērni un jāvelta laiks darbam.
Tas, ka nākotnē būs jāraksta nākamā grāmata par basketbola aģenta pasākumiem un visu, kas ir ap sportu – noteikti, jo šajā nozarē piedzīvojumu, manuprāt, ir pat vairāk nekā esmu aprakstījis grāmatā “Uzspēlējam!”. Ņemot vēra, ka tagad man ir pieredze, kurā smelties, un labi padarīta darba sajūta. Grāmatu esmu pārlasījis jau vairākas reizes, analizējis to, pārdomājis uzrakstīto, tādēļ tagad skaidri zinu, ko un kā gribētu darīt, radot nākamo grāmatu.
Kā tu kopumā vērtē iegūto pieredzi pēc darba izdošanas?
Kopumā pieredzi vērtēju kā fantastisku – ne tikai tāpēc, ka tagad zināšu to, kas nepieciešams, lai sagatavotu un izdotu grāmatu, bet arī tāpēc, ka jūtu lepnumu ieejot jebkurā grāmatu veikalā un apzinoties, ka man taču arī tagad ir grāmata.
Jebkurā jomā, kurā kaut kas ir paveikts, mēs mācāmies no pieredzes. Tāpēc turpmāk zināšu, cik daudz nepieciešams grāmatas izdošanai – sākot ar fotogrāfu, beidzot ar korektoru, maketētāju u.c. Kopumā – esmu ieguvis daudz jaunas informācijas par lietām, par kurām iepriekš, līdz pat sīkumiem, nezināju.
Man šķiet, ka savas grāmatas izdošanā ļoti svarīgi ir atrast cilvēkus, ar kuriem saskan emocionālā pasaule – tas ir ļoti svarīgs aspekts, lai viss izdotos.
Man ir prieks, ka mana grāmata ir cietajos vākos, bieza, un prieks, ka dzīve ir bijusi pietiekami piesātināta jau līdz šim vecumam, lai es par to varētu uzrakstīt veselu grāmatu.
Kā meklēji izdevēju savai grāmatai un vai bija viegli atrast šādu informāciju?
Atrast izdevēju savai grāmatai viegli nebija – maldījos, skatījos, pētīju informāciju par dažādiem izdevējiem. Pats galvenais mans jautājums bija, vai es kā vienkāršs cilvēks varu izdot savu grāmatu, ņemot vērā, ka nevēlos tās tirāžu tūkstošos.
Iesākumā vienkārši nebija, bet, kad atradu “Sava grāmata”, tad man bija prieks, ka, atbraucot uz Cēsīm un satiekoties ar izdevniecības darbiniekiem, sapratu – jā, šie ir īstie cilvēki, ar kuriem man gribētos savu grāmatu izdot. Izdevniecības birojā bija sirsnīga sagaidīšana, forši cilvēki, mājīgas telpas un man bija skaidrs, ka ar mani runā godīgi un atklāti. Ņemot vēra, ka arī visas grāmatas izdošanas izmaksas man bija ļoti pieņemamas, tad secināju, ka kopumā šajā izdevniecībā arī vēlos savu darbu realizēt.
Grāmatu iespējams iegādāties internetveikalā buki.lv